Ļoooti sens un ļoti vienkāršs. Sievišķīgs. To lietoju es, mana mamma un izmantoja arī mana vecmāmiņa. Par vecvecmāmiņu vēsture klusē, bet domāju, ka neesam to noķērušas no zila gaisa.
Vai vēlaties uzzināt, kāds ir cilvēks? Ar ko esat apprecējusies, kādi ir jūsu kolēģi, draugi vai līdzcilvēki? Dariniet viņiem kaut ko ar savām rokām. Jebko, ko mākat – adiet zeķes, uzcepiet pīrāgus, uzzīmējiet atklātnīti, uzšūdiniet rotaļlietu.
Procesa gaitā vērojiet, kādas jums ir domas, kā izdodas rezultāts – pēc tā tik daudz ko var pateikt! Vai dzīve līdzās šim cilvēkam ir “viegla” vai “grūta”. Vai jums būs patīkama piesaiste šim cilvēkam, vai vēlēsieties “pabeigt pēc iespējas ātrāk”. Bet varbūt izdodas brīnišķīgi, bet pašās beigās “Bāc!” un nekas nesanāca. Vai arī vsipirms jāpieliek pūles, bet rezultāts ir jūsu centības vērts? Pīrāgi izdevās gardi un mīksti, vai piedega? Vai plānoto vienu vietā uzadījāt vēl divus zeķu pārus? Vai izšuvums, tā vietā, lai izdotos skaists, ir ar caurumiem un jūsu pirksti sadurstīti?
Vakar cepu siera maizi pavisam nepazīstamai meitenei. Un iekritu tādā, kā mediatīvā stāvoklī. Miers, smaids un ne mazākā kļūdiņa. Svētki! Un tad, iespējams, tu cep maizi pazīstamai draudzenei un viss ķeras, kā arī viņas rakstur ir “oi, oi, oi!”
Domājams, ka šī metode ir piemērota arī vīriešiem! Novēlam jums vieglu roku! Un darbojieties, pārbaudiet un darbojieties tālāk!