Visai ierasta lieta – atlikuma vietā aptiekā paņemt pāris hematogēnus. Tomēr citos laikos tika piedāvāts gluži citas formas un veida hematogēns, kurš ne tuvu neizskatījās tik kārdinoši.
Daudziem liekas, ka hematogēns tika izgudrots Padomju Savienībā. Taču patiesībā to izgudroja šveiciešu zinātnieks un ārsts Ādolfs Hommels 1890. gadā. Tieši viņš bija tas, kurš pirmais no buļļa asinīm un olas baltuma sāka izgatavot mikstūru, ko nozīmēja novājinātiem slimniekiem. Līdzeklis izrādījās visai iedarbīgs un ātri iekaroja sabiedrības atzinību. Un ārsts, pateicoties savam izgudrojumam, sapelnīja milzu kapitālu.
Nosaukumu ‘’hematogēns’’ izgudrotājs salika no diviem grieķu vārdiem: ‘’αἷμα’’ – asinis un ‘’γένος’’- radīšana. Preparāts tika pildīts dīvainas formas pudelītēs pa 200 ml (kā attēlā zemāk).
Drīz vien Hommela mikstūra parādījās Krievijā. Reklāmā tika sīki aprakstīts, kam potenciāli mikstūra paredzēta:
‘’Priekšlaicīgi pārgurušiem, tiem, kam ir slikta pašsajūta, nervoziem pieaugušajiem un vārgiem, attīstībā atpalikušiem bērniem – daktera Hommela hematogēns! Pārbaudīts spēcinošs līdzeklis – un jūs būsiet apmierināti ar rezultātu!’’
Hematogēna sastāvdaļas dr.Hommels nemaz neslēpa. Hematogēna garša bija ne visai, tāpēc gandrīz uzreiz tika sākts eksperimentēt ar papildus sastāvdaļām, pievienojot medu, cukura sīrupu, glicerīnu, vīnu un daudz ko citu.
‘’Mazasinība jeb anēmija ir bijusi izplatīta visos laikos.Vēl XIX gadsimtā ārsti nojauta, ka dzelzs deficīts organismā noved pie sliktas pašsajūtas. Krimas kara laikā ārsts Sergejs Botkins ievēroja, ka ievainotie pēc liela asiņu zuduma atveseļojas sliktāk – sevišķi, ja viņu uzturā trūka dažu atsevišķu produktu. Savos darbos Botkins rakstīja par dzelzs preparātu nepieciešamību, kas palīdzētu kareivjiem ātrāk atlabt.’’
Hommela laikā sastāvdaļas, kas tika iegūtas no buļļa asinīm, tā īsti vēl neprata konservēt. Un, ja Cīrihes pacienti to vēl varēja nobaudīt svaigu, tad, transportējot uz citu vietu, tas nereti bojājās, pie tam visai stipri.
XIX un XX gadsimtu mijā Pēterburgas ārsts Ošers Vainšenkers saprata, kur ir problēma: buļļa albumīna sagatave tika ražota nesterilos apstākļos. Viņš saviem spēkiem izveidoja laboratoriju asiņu žāvēšanai vakuumā, bet 1900.gadā prezentēja preparātu ‘’Sangvinolu’’ – izžāvētas asinis tabletēs, kas pārklātas ar cukura glazūru.
Zinātniskajās aprindās tas sākumā izraisīja sajūsmu. Taču ar tā izplatīšanu vis neveicās tik labi. Konkurentiem nepatika izgudrotāja aktivitāte, un tāpēc viņi nevarēja izdomāt neko labāku, kā ‘’piesieties’’ viņa tautībai. Presē sāka parādīties antisemītiski teksti. Kritikas pilni bija arī medicīniskie žurnāli. Vainšenkers tika nomocīts ar visādām pārbaudēm, un rezultātā viņam nācās apturēt savu darbību, bet tieši tad sākās Pirmais pasaules karš, un konflikts kaut kā aizmirsās.
Taču karš paliek karš, un ārsti, kas strādāja ar ievainotajiem, apliecināja savu atbalstu Botkina idejām – kareivjiem akūti bija nepieciešams olbaltuma produkts, kas būtu bagāts ar dzelzi un turklāt arī viegli uzsūktos. Uzsākt kāda jauna preparāta ražošanu tobrīd neizdevās, un mediķi improvizēja. Piemēram, hospitāļu virtuvēs no lopu asinīm tika gatavots kaut kas līdzīgs omletei, un tas darbojās.
Pirmā padomju hematogēna rūpnieciskā ražošana tika uzsākta 1924.gadā Kijevā. Tas tika ražots gan kā mikstūra, gan plāksnīšu veidā. Plāksnīšu sastāvs bija līdzīgs Vainšenkera receptei, taču nosaukums ‘’Sangvinols’’ apauga ar skandalozām baumām, tāpēc visi izstrādājumi no buļļa asinīm tagad tika saukti par hematogēnu. Vēlāk par šo tirdzniecības marku notika vairāki smagi tiesas procesi.
Pirmajos Lielā Tēvijas kara gados hematogēnu sāka aktīvi ražot Vidusāzijā – tieši uz turieni no PSRS rietumiem tika evakuēti daudzi farmācijas uzņēmumi. Hematogēns tika dots ievainotajiem karavīriem, bērnu namu audzēkņiem un vienkārši novārgušiem cilvēkiem. Tukšās šī līdzekļa pudelītes aizvien vēl tiek atrastas kaujas vietu izrakumos.
Tiesa, ne visur hematogēns tika atzīts. Atsevišķos reģionos dzīvnieka asiņu lietošana nebija pieņemama reliģiozu apsvērumu dēļ, piemēram, pie musulmaņiem.Tāpēc ir vietas, kur tiek lietots nevis dabīgais, bet gan sintētiskais albumīna analogs.
Taču ASV pagājušā gadsimta 20-tajos gados hematogēns bija ne mazāk populārs kā PSRS. Tiesa gan daudzi par to ir aizmirsuši un ir patiesi izbrīnīti par bijušo padomju pilsoņu kāri pēc ‘’asiņainā’’ našķa.
Šodien aptieku plauktos var ieraudzīt daudz dažādu it kā veselīgo batoniņu. Klasisko hematogēnu ir aizēnojuši varianti ar ciedru riekstiem, žāvētajiem augļiem, kokosriekstu skaidiņām, šokolādes glazūru. Un, protams, mūsdienu veselības aprūpē cīņā ar anēmiju šodien tiek pielietoti daudz nopietnāki medikamenti. Taču īsto hematogēnu tas nepadara mazvērtīgāku – vienkārši ir uzmanīgi jāizlasa tā sastāvs. Sastāvdaļu sarakstā albumīna saturam ir jābūt 2,5-5%, pretējā gadījumā tā ir vienkārši konfekte.