Ļoti bieži lasu avīzēs un internetā, ka pazūd cilvēki. Daudzi no viņiem – gluži bez pēdām. Kad parādās šādi paziņojumi, es uzreiz atceros atgadījumu, kas notika ar vieno manu senu paziņu.
Tas notika pirms 40 gadiem. Es tikko biju beidzis medicīnas institūtu, mani pēc sadalījuma nosūtīja strādāt uz Kostromu, kur es strādāju un dzīvoju vēl šobrīd.
Bet tajos gados man un vēl dažiem jaunajiem speciālistiem nācās bieži doties izbraukumos uz tuvējiem ciematiem veikt iedzīvotāju profilaktiskās apskates.
Tā arī mēs nokļuvām tajā ciematā. Dzīvojām feldšerpunktā, bet apskates veicām vietējā skolā. Bērnu tur nebija – vasara, jūlijs. Dienu nostrādājām, bet vakarā feldšeris Maksims mūs uzaicināja pie sevis uz cienastu.
Visvairāk uz galda bija zivs, un tas nav nekāds brīnums, jo Volga ir gluži blakus pāris km attālumā. Galds tika saklāts ārā, saimniekoja jauneklīga patīkama sieviete – feldšera sieva, viņai palīdzēja divas meitenes, vecākajai no kurām bija 12, bet jaunākajai 3 gadi.
Lasi arī: Kā jāapgriež dracena, lai tā būtu skaista un kupla
Mēs pasēdējām, parunājāmies, vakars pagāja brīnišķīgā atmosfērā. Es pagāju maliņā uzsmēķēt, drīz man pievienojās arī saimnieks. Es izteicu komplimentu viņa sievai un viņas brīnišķīgajam kulinārajam talantam. Feldšeris pamāja ar galvu, bet pēc tam pateica, kā tā ir viņa otrā sieva.
-Bet pirmā? Izšķīrāties?
Viņš sadrūma, ievilka dūmu, izmeta cigareti un apklusa. Es sapratu, ka esmu pajautājis kaut ko ļoti personisku, un jau gribēju atvainoties, kā feldšeris aizsmēķēja nākamo cigareti un pastāstīja man apbrīnojamu stāstu. Tālāk, lai nesajauktos, stāstīšu, kā atcerējos, no pirmās personas.
Pirmo reizi es apprecējos ļoti agri, uzreiz pēc skolas. Savādāk nemaz nevarēja būt, mēs mācījāmies vienā klasē, no bērnības draudzējāmies, bet vēlāk šī draudzība pārauga nopietnākās jūtās. Pēc tam es pabeidzu medicīnas skolu un mani nosūtīja strādāt uz šo ciematu.
Tā mēs nonācām šajā vietā. Atbraucot mums uzreiz ierādīja māju, kuru jūs redzējāt, tiesa gan, es to nedaudz pārbūvēju, uztaisīju verandu, pārklāju jumtu, nu un vēl šādus tādus uzlabojumus.
Es ļoti mīlēju savu sievu. Mums ar viņu nebija nekādu iemeslu strīdiem, reizēm, protams pastrīdējāmies, bet ātri nonācām pie izlīguma.
Ļena arī iekārtojās darbā – ar viņas dalību šeit atvērās bibliotēka, kuru viņa vadīja. Pēc tam mums piedzima meita – vecākā, kuru jūs redzējāt, viņa ir no pirmās laulības. Tā pagāja 5 laimīgi gadi.
Pirms astoņiem gadiem tāpat, kā šodien, pie mums sanāca draugu kompānija. Bija visi savējie – vietējais agronoms, skolotājs no vietējās skolas ar sievu un meitu tādā pašā vecumā, kā mūsējā, iecirkņa inspektors, kurš atnāca ar savu suni, un vēl sievas draudzene no kaimiņu ciema.
Tāpat kā šodien mēs visi sēdējām pie galda, uzcepām šašliku, izvārījām jaunos kartupeļus, dārzeņi mums bija savi, tieši no dārza.
Kādi gan jaunie kartupeļi bez dillēm? Sieva piecēlās no galda un iegāja dārzā. Mēs salējām grādīgo, salikām uz šķīvjiem gaļu ar kartupeļiem un gaidījām Ļenu, lai visus šos gardumus apbērtu ar smaržīgām dillītēm.
Pagāja kādas 15 minūtes, bet Ļena neatgriezās. Es nolēmu aiziet viņai pakaļ un pasteidzināt. Piecēlos, apgāju ap māju, ieskatījos dārza, bet sievu nemanīju.
Domāju, varbūt izgājusi no pagalma, taču priekš kam? Katram gadījumam piegāju pie vārtiņiem, taču tie bija aizslēgtu ar iekšējo aizbīdni. Tātad sieva nekur no pagalma nav aizgājusi. Iegāju mājā, pasaucu, bet sieva neatsaucās.
Man kļuva kaut kā nelāgi. Atgriezos pie galda, saku, tā un tā, jautāju, vai kāds nav Ļenu redzējis? Visi tikai paraustīja plecus – manas prombūtnes laikā sieva pie galda nebija atgriezusies.
Iecirkņa inspektors pasauca savu suni – tūlīt, sak, atradīsim, kur viņa pazudusi. Uz lieveņa stāvēja Ļenas mājas čības, inspektors vienu paņēma un iedeva paostīt sunim.
-Meklē!
Suns nedaudz paminstinājās un aizskrēja uz dārzu. Tur pa vidu aug dažas ābeles. Suns pieskrēja pie vienas no tām un apsēdās, saspicējis ausis.
Kad mēs ar inspektoru pienācām, tad ieraudzījām, ka zemē mētājās kaloša – viena no tām, kurās sieva parasti diet dārzā. Mājās viņa tās nenēsāja – tikai, ja bija jāiet ārā.
Inspektors paglaudīja sunim galvu un atkal teica: “Meklē!” Suns pieleca kājās, apskrēja ap koku un atkal apsēdās tajā pašā vietā, piežmiedzis asti.
-Savādi, -noteica inspektors, – neko nesaprotu. Viņš lieliski atrod pēdas, bet ar ožu jau pa kilometru katru saodīs. Svešu arī šeit nebija – suns tos mājā neielaistu bez manas piekrišanas. Ļoti savādi.
Pienāca vakars. Viesi izklīda neizpratnē – sieva tā arī nebija atgriezusies. Viņa neatnāca arī nākamajā dienā, un vispār vairs nekad. Tika nolemts organizēt meklēšanu.
Saprotiet, ja mēs būtu sastrīdējušies, tad varētu padomāt, ka Ļena ir noskaitusies un aizbēgusi pie mammas, kura dzīvo 50 km attālumā. Taču nē, mēs nestrīdējāmies, mums bija pavisam citādākas attiecības, un arī nevarēja Ļena vienkārši tāpat aiziet no mājas, atstājot meitiņu un man neko nepasakot.
Iecirkņa inspektors ar suni apstaigāja visu ciematu – tas mums nav liels, kā redzi. Iedzīvotāji devās meklēt, tika pieslēgti arī vecāko klašu skolēni, tika izķemmēts mežs, izstaigāts upes krasts – nekur nekādu pēdu.
Ļena bija pazudusi. Tika paziņots uz apgabalu, atbrauca izmeklētājs, sastādīja protokolu, nopratināja lieciniekus – ar to viss arī beidzās.
Maksims apklusa un izmeta nodzisušo cigareti.
-Nāc man līdzi, es parādīšu kaut ko interesantu!
Mēs piecēlāmies un devāmies uz dārzu. Tur patiešām auga trīs vai četras vecas ābeles. Feldšeris pieveda mani pie vienas no tām un norādīja uz diezgan lielu laukakmeni.
-Es to atradu mežā dažus mēnešus pēc Ļenas pazušanas. Pievērs uzmanību tā formai – redzi, pēc formas tas nedaudz līdzinās kalošai?
Es ieskatījos – iespējams, ka tas tā arī bija, bet es to nevaru apgalvot.
-Domā, es fantazēju? Iespējams. Tikai tad, kad es to atradu, man it kā iesita ar elektrību. Un vēl priekšā, redzi, musturs no plaisām atgādina burtu J – Jeļena? Es nolēmu šo akmeni pārvest uz šejieni, uz to vietu, kur mēs tajā dienā atradām kalošu.
Pieminot manu pirmo sievu. Tolaik es vēl dzīvoju viens, bieži nācu uz šejieni pie ābeles un domāju par viņu – kas ar viņu notika, kā cilvēks var tā pazust, ka pat pēdas neatstāj? Un zini ko?
Brīžiem man liekas, ka viņa nekur nav aizgājusi, ka viņa tāpat kā agrāk atrodas kaut kur līdzās, tikai es nevaru viņu ieraudzīt.
Bet reiz es tieši sājā vietā aizmigu. Apgūlos zālītē – un aizmigu. Un redzēju sapni, ka Ļena sēž man blakus. Paglaudīja mani pa galvu un teica, ka neklājas man vienam meitu audzināt. Precēties man vajagot. Ne uzreiz, protams, bet pēc pāris gadiem es tā arī izdarīju.
Vispirms gan aizbraucu pie bijušās sievasmātes un izstāstīju savu sapni. Viņa mani atbalstīja, saka, ka tas nav bijis parasts, bet gan vieds sapnis, ka Ļena speciāli pie manis atnākusi . Varbūt tā arī ir.
Kopš tā laika ir pagājis daudz gadu, bet es tā arī nespēju aizmirst šo stāstu. Katru reizi to atceros, kad uzduros kādam rakstam par cilvēku pazušanu. Un domāju – kas gan varēja atgadīties ar šo sievieti, kuru es nekad neesmu redzējis? Domāju, taču tā arī nespēju atrast racionālu izskaidrojumu.